7.diena - 16.septembris
BŪT DIEVA PRIEKŠĀ IKDIENIŠĶĀ LŪGŠANĀ
“DZĪVOT LŪGŠANĀ UN LŪGTIES PAR DZĪVI”
(Tēvs Anrī Kafarels)
Kad esat noskatījušies video, Jūs varat veltīt laiku iekšējai lūgšanai, to pabeidzot ar svētās Terēzes no Bērna Jēzu lūgšanu:
Mans Dievs, es atdodu Tev visu, ko vien šodien darīšu,
Saskaņā ar Jēzus Svētās Sirds nodomiem un Viņam par godu.
Es vēlos svētīt katru sirdspukstu, katru domu, katru vienkāršu darbību,
pievienojot tos Viņa bezgalīgajiem nopelniem;
un es vēlos labot savas kļūdas, iemetot tās Viņa žēlsirdīgās mīlestības krāsnī.
Ak mans Dievs! Sev un visiem maniem mīļajiem es lūdzu žēlastību
pilnībā pildīt Tavu svēto gribu un pieņemt mīlestībā pret Tevi
šīs gaistošās dzīves priekus un bēdas,
lai kādu dienu mēs būtu vienoti Debesīs uz mūžību.
Āmen.
Svētā Terēze no Bērna Jēzu
Kungs, mēs lūdzam Tevi par visiem cilvēkiem, kurus mēs satiekam vai esam satikuši šodien, mūsu ģimenes lokā, savā profesionālajā dzīvē, starp mūsu draugiem ... un lai mūsu klātbūtnes kvalitāte ar šiem cilvēkiem liek jums būt viņu priekšā...(Izsakiet savus nodomus)
Meditācijai
TĒVS KAFARELS – MŪSU SABIEDROTAIS CEĻĀ PIE DIEVA
''BET MĪLESTĪBA IR MANA BŪTĪBA (MANA ESME)! ''
7. DIENA
Būt Dieva priekšā ikdienišķajā lūgšanā
“Dzīvot lūgšanā un lūgties par dzīvi" (Tēvs Anrī Kafarels)
Tas ir Kristus, kas lūdzas manī
Jau no savas iekšējās lūgšanas paša sākuma, ticiet Kristus noslēpumainai klātbūtnei jūsos, kā to mums apliecina Svētie Raksti: „Jūs zināsiet, ka es esmu savā Tēvā un jūs manī, un es jūsos” (Jņ 14,20); "Kristus dzīvos jūsu sirdīs ticībā" (Ef 3,17).
Ja Kristus ir dzīvs jūsos, Viņš tur lūdzas. Jo Kristum dzīvot vispirms nozīmē lūgties. Pievienojieties viņam; uztveriet, padariet viņa lūgšanu par savu. Pareizāk sakot – tāpēc, ka tikko lietotie darbības vārdi attiecās uz jūsu pašu darbību – ļaujiet šai lūgšanai jūs pārņemt, ielauzties jūsos, pacelt un nest jūs pretī Tēvam. Es jums neapsolu, ka jūs to uztversiet. Es tikai lūdzu ticēt tam, un lūgšanas laikā to īstenojiet, atjaunojot savu pilno vienotību ar to. Dodiet Viņam visu sevi, pilnībā. Lai lūgšana pārņem visu jūsu būtību, kā uguns, kas iekļūst kokā un padara to mirdzošu.
Lūgties nozīmē atbildēt uz Kristus aicinājumu: "Atdod man tavu saprātu, tavu sirdi, visu tavu būtību, visu to, kas cilvēkā spēj kļūt par lūgšanu, lai es to nestu pie Tēva. Vai es atnācu ar kādu citu mērķi, nevis atnest uguni uz zemes, lai tas pamazām izplatītos, pārvēršot visus meža kokus par dzīvām lāpām? Šī uguns ir mana lūgšana, Tēva slavēšana. Piekrišana ugunij: tā ir iekšēja lūgšana."[…]
Šī sadarbība sastāv, pirmkārt, no stingras mūsu gribas savienošanās ar Kristus lūgšanu mūsos. Bet ņemiet vērā ļoti spēcīgo nozīmi, ko es piešķiru šim vārdam “savienošanās”: tā nav maiga piekrišana, lūpu kustība; tā ir pilnīga atdošanās, tādā veidā, kā pagale, kas ir iemesta ugunī, tiek apņemta ar uguns liesmām, pati kļūst par uguni. Šī sadarbība ietver mūsu prāta izmeklēšanu, kas ir šīs Kristus lūgšanas mūsos galvenās sastāvdaļas: slavēšana, pateicība, upurēšana, aizlūgšana, lai tā būtu pilnīga. Jūs man jautājat par meditācijas tēmām, es nezinu labāku. Iekšējās lūgšanas cilvēks ir pārliecināts par Kristus lūgšanu viņā, viņa ticība to garantē un meditācija palīdz viņam to izzināt.
Tēvs Anrī Kafarels
Piezīmju grāmatiņas (Cahiers sur l’Oraison), n° 16, 1959g. aprīlis