1.diena - 10.septembris

2021.g. 10. septembris

CEĻĀ PIE DIEVA

“AICINIET CILVĒKUS PIEDZĪVOT DIEVU”

(Tēvs Anrī Kafarels)

Kad esat noskatījušies video, Jūs varat veltīt laiku iekšējai lūgšanai, to pabeidzot ar tēva Kafarela lūgšanu:

Es nostājos Tev priekšā, Dievs, mans Dievs, mans Tēvs.

Milzīgas varenības Tēvs,

Bezgalīga maiguma Tēvs,

Satver mani ar abām rokām:

ar Tavu Dēlu un Tavu Svēto Garu.

Lai Tavs Dēls pievelk mani cieši pie sevis

Un lai Viņa apskāviens nekad neatraisītos.

Lai Tavs Svētais Gars veido mani līdzīgu Jēzum Kristum, kā Tavam mīļotam bērnam,

piepildi mani ar Viņa maigumu pret Tevi,

apbrīnojot Tavu godību.

Tāpat kā tēvs uz zemes noliecas,

lai paņemtu savu mazo zēnu

un turētu viņu uz rokām,

tāpat arī Tu, Vissvētākais Tēvs,

satver mani ar abām rokām

un atstāj skūpstu uz manas pieres.

Tēvs Anrī Kafarels

Visiem komandas locekļiem, kuri seko šai Novenai, lai šis laiks ir priviliģēta iespēja katram no mums satikties ar Tevi. Kungs, mēs lūdzam.

Magnificat lūgšana

Augsti slavē Kungu mana dvēsele,*

un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā;

jo Viņš ir uzlūkojis Savas kalpones zemību.*

Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.

Jo lielas lietas ir darījis pie manis Varenais,*

un svēts ir Viņa vārds,

un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm*

tiem, kas Viņa bīstas.

Varenus darbus Viņš darīja ar Savu roku,*

izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā.

Varenos Viņš nogrūda no troņa *

un paaugstināja pazemīgos.

Izsalkušos Viņš pildīja labumiem,*

bet bagātos atstāja tukšā.

Viņš uzņēma Savu kalpu Izraēli,*

atcerēdamies Savu žēlsirdību,

kā Viņš bija solījis mūsu tēviem,*

Abrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.

Gods lai ir Tēvam un Dēlam,*

un Svētajam Garam,

Kā tas no iesākuma ir bijis,*

Tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Āmen.

T.Anrī Kafarela beatifikācijas lūgšana

Debesu Tēvs, Tu izveidoji dziļi sava kalpa, tēva Anrī Kafarela (Henri Caffarel),

sirdī mīlestības avotu, kas viņu pilnībā saistīja ar tavu Dēlu, un iedvesmoja viņu ar lielu spēju liecināt par Viņu.

Kā mūsu laiku pravietis, viņš atklāja ikviena cilvēka cieņu un aicinājuma skaistumu Jēzus vārdos, ko Viņš saka

katram no mums: „Nāc, seko man”.

Viņš iedvesmoja laulātos priecāties par laulības sakramenta lielumu – zīmi Kristus auglīgajai mīlestībai pret

Baznīcu un Viņa vienotībai ar to. Viņš parādīja, ka gan priesteri, gan pāri ir aicināti dzīvot mīlestības aicinājumā.

Viņš bija atraitņu ceļvedis: ka mīlestība ir spēcīgāka par nāvi. Svētā Gara mudināts viņš daudzus kristiešus pavadīja lūgšanas ceļā.

Tavas neatvairāmās mīlestības uguns sagūstīts, viņš kļuva par mājvietu Tev, Kungs.

Dievs, mūsu Tēvs, Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes aizbildniecības dēļ, lūdzam, lai ātrāk pienāk tā diena, kad Baznīca pasludinās t. Anrī Kafarela dzīves svētumu, lai katrs cilvēks saskaņā ar savu aicinājumu atklātu prieku sekot Tavam Dēlam Svētajā Garā.

Dievs, mūsu Tēvs, mēs lūdzam tēva Kafarela aizbildniecību par ... (personisks nodoms). Tēvs, lai notiek Tavs prāts.

Āmen.

Meditācijai

TĒVS KAFARELS – MŪSU SABIEDROTAIS CEĻĀ PIE DIEVA

''BET MĪLESTĪBA IR MANA BŪTĪBA (MANA ESME)! ''

1. DIENA

Ceļā uz tikšanos ar Dievu

“Aiciniet cilvēkus piedzīvot Dievu”

Gaismas svētnīca

Kāpēc ignorēt Dievu, it kā Viņš būtu ārpus mums? Viņš ir tevī, tavas būtības pašā sirdī. Klātesošos, dzīvs, mīlošs, aktīvs. Tur Viņš tevi sauc. Tur Viņš tevi gaida, lai tu būtu vienotībā ar Viņu.

Dievs ir šeit, bet mēs neesam. Mūsu eksistence notiek ārpus mums pašiem vai vismaz mūsu esamības pašās robežās, sajūtu, emociju, iztēles, diskusiju zonā ... mūsu dvēseles priekšpilsētā, trokšņainā un satrauktā. Un, ja mums gadās atcerēties Dievu, vēlēšanā satikt Viņu, mēs meklējam Viņu ārpusē, kamēr Viņš ir iekšā.

Mēs ignorējam savas dvēseles ceļus, kas mūs aizvestu dziļā un gaišā svētnīcā, kur Dievs mīt. Vai arī, ja mēs zinām šos ceļus, mums trūkst drosmes nokļūt paša savas esības centrā. Vai tas būtu tik grūts pasākums?

Iekšēja lūgšana nozīmē atstāt šo nemierīgo mūsu būtnes priekšpilsētu, tā ir visu mūsu spēju un dotību salikšana kopā, un iegremdēšanās “sausajā naktī” uz mūsu dvēseles dziļumiem. Tur, pie svētnīcas sliekšņa, ir nepieciešams tikai būt klusiem un uzmanīgiem. Tas nav garīgās sajūtas, iekšējās pieredzes jautājums ir ticības jautājums: ticēt Klātbūtnei; klusumā pielūdzot dzīvo Trīsvienību; piedāvājot sevi un atverot sevi dzīvei, kas plūst uz priekšu; saskaņā un vienotība ar Mūžīgo Aktu.

Pamazām, gadu no gada, mūsu garīgā esme, bagātināta ar Žēlastību, kļūs jutīgāka pret “Dieva elpu” mūsos, pret Viņa mīlestības Garu. Pamazām mēs iekšēji tuvosimies Dievam, un tad mūsu ārēja dzīve būs mūsu iekšējās dzīves izpausme, mūsu dzīves epifānija. Tā būs svētīga, jo savas būtības pašos dziļumos mēs būsim cieši vienoti ar Svēto Dievu, tā būs auglīga, jo dzīvā ūdens upes tecēs no mums, jo mēs būsim saistīti ar pašu dzīvības avotu.

Tēvs Anrī Kafarels