8.diena - 17.septembris
BŪT DIEVA PRIEKŠĀ AIZLŪGŠANĀ
“AIZLŪDZIET PAR DIEVA UN PAR CILVĒCES MĪLESTĪBU”
(Tēvs Anrī Kafarels)
Kad esat noskatījušies video, Jūs varat veltīt laiku iekšējai lūgšanai, to pabeidzot ar lūgšanu:
Dievs, mūsu Tēvs,
Tu sūtīji savu mīļoto Dēlu, lai glābtu pasauli.
Tagad Viņš sēž pie Tavas labās rokas,
kur nepārtraukti aizlūdz par saviem cilvēku brāļiem.
Mēs esam dzimuši Garā,
un mēs vēlamies apvienoties Viņa lūgšanā par mūsu visu glābšanu.
Lai priesteri un pāri ir uzticīgi savām saistībām, kalpojot Baznīcas vienotībai,
kvēlojot mīlestībā, ko Tu esi ielicis viņu sirdīs.
Lai visi Tavi bērni visā pasaulē atklāj Tavu sniegto laimi,
un lai viņi dzīvo cieņā, godā, priekā un mierā.
Dievs, mūsu Tēvs, ar Dievmātes un visu svēto aizlūgšanu,
ļaujiet mums, aizbildņiem, kalpot mīlestībā pret Tevi un mīlestībā pret cilvēkiem.
Āmen.
Kungs, mēs lūdzam Tevi par..., kam ir lielas sāpes un ciešanas. (Izsakiet savus nodomus)
Meditācijai
TĒVS KAFARELS – MŪSU SABIEDROTAIS CEĻĀ PIE DIEVA
''BET MĪLESTĪBA IR MANA BŪTĪBA (MANA ESME)! ''
7. DIENA
Būt Dieva priekšā aizlūgšanā
“Aizlūdziet par Dieva mīlestību un cilvēces mīlestību " (Tēvs Anrī Kafarels)
Dienas karstumā, sēžot pie savas telts ieejas, patriarhs, pacēlis acis, redz Dievu-Jahve garām ejot divu eņģeļu pavadībā. Viņš pieceļas, noliecas un piedāvā kļūt par viesi noslēpumainam garāmgājējam. Pēdējais atjauno solījumu viņa pēcnācējiem un pavēsti viņam, ka Viņš viņus tiesās Sodomā un Gomorā. Ābrahāms pēc tam sevi parāda Dieva priekšā kā noziedzīgo pilsētu aizstāvis, un viņa lūgšana, pirmā, ko lasām Bībelē (Sal. 1. Moz 18), ir aizlūgšana par vainīgajiem, aizlūgšana par sevi - pārliecināta un nožēlojuma pilna. Tādējādi Ābrahāms atklāja garu aizbildņu rindu, kas Izraēlā sekoja viens otram no paaudzes paaudzē. […]
Patiesību sakot, visi šie mūsu Bībeles aizbildņi ir tikai skaitļi, sākotnējais “uzmetums” varenajam, vienīgajam starpniekam: Jēzum Kristum. Tur Viņš ir, šis cilvēks, kuru Dievs meklē: piesists pie krusta, abas rokas izplestas, Viņš lūdz. Efektīvāk nekā Ābrahāms, Viņš lūdz noziedzīgo pasauli un tāpēc, ka Viņš ir pilnībā apvienojies ar cilvēka dabu tā, ka bezgalīgi piesaista pie Sevis iemiesojumā – un Verbum caro factum est – turpmāk cilvēka daba būs samierināta ar Tēvu.
Reiz un uz visiem laikiem Jēzus Kristus sevi atdeva; vienreiz un uz visiem laikiem Viņš atjaunoja tiltu starp cilvēcisko un dievišķo. Savā ziņā viņa kā aizbildņa misija ir izpildīta. Bet tā ir arī taisnība, ka Viņš vēlas būt klātesošs katrā laika un telpas daļā, lai turpinātu Viņa starpnieka lomu uz zemes, līdz pasaules galam. Un, lai to izdarītu, Viņš paļaujas uz mums, viņa mācekļiem. Mūsu kārta kļūt “noziedzniekiem” kā Viņš, mūsu kārta skatīties Viņa acīm. Mūsu kārta lūgt, jo milzīgam cilvēku pūlim nav šaubu par mūsu noziegumu, bet pirmām kārtām par to zemes daļu, laiku, cilvēkiem, kur mūsu misija ir iemiesotais Kristus un viņa aizlūgšanas turpināšana […]
Šo aizlūdzēju lūgšana nav nekas cits ka paša Kristus lūgšana, pretējā gadījumā tas būtu nekas, tā arī nepastāvētu. Kristus lūgšanu viņos uzjundīja Kristus Gars. Tas Gars, kuram viens no vārdiem ir Paraklets, kas nozīmē: aizstāvis, aizbildnis, aizlūdzējs. Un nav šaubu, ka Svētais Gars lūdz tos, kuros Viņš paliek, bet tajā pašā laikā šajos cilvēkos un caur tiem Viņš aizlūdz par visu cilvēci.
Ko visi šie aizlūdzēji Gara pamudināti lūdz savā nabadzīgajā valodā cilvēcei uz zemes, to Kristus, kas ir pie Tēva labās rokas, to tulko debesīm: Jo Viņš ir dzīvs, Kungs ir augšāmcēlies, un svētais Jānis un svētais Pāvils mums to saka (Sal 1. Jāņa 2,1; Ebr. 7,25): “Viņš nekad nepārstāj mūs aizstāvēt”.
Aizlūgšana patiešām ir viens no lielajiem vārdiem lūgšanas leksikā; tā tiešām ir ļoti vērtīga: tas liecina gan par lielu Dieva mīlestību, gan par lielu cilvēku mīlestību.
Tēvs Anrī Kafarels
Piezīmju grāmatiņas (Cahiers sur l’Oraison), n° 38, 1961g. aprīlis